Cukurniedri cilvēks audzē no seniem laikiem. Par to liecina arheologu atradumi. Cukurniedru plantācijas pastāvēja jau pirms 10 tūkstošiem gadu Polinēzijā, 8 tūkstošus gadu atpakaļ — Indijā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka vārds “cukurs” nāk no senindiešu valodas. 7. gadsimtā mūsu ērā Persijā iemācījās iegūt cukuru no niedrēm.
Tehnoloģija būtībā jau tad bija tāda pati, kāda tiek lietota arī šodien: no niedru kātiem izvāra cukura sīrupu, to attīra parasti ar kaļķi vai ogli un ielej koka vai māla traukos. Šķidrums iztvaiko, veidojas cukura kristāli.
Bagātie patrīciji Senajā Romā jau zināja un novērtēja cukuru, ko ievazāja no Indijas caur Ēģipti. Visiem pārējiem impērijas iedzīvotājiem cukuru aizstāja daudz lētāks un pieejamāks sīrups no uzvārītas vīnogu sulas. Luksusa prece cukurs bija arī viduslaiku Eiropā, kur tas pēc ilgstošas pārtraukuma atkal nonāca, pateicoties krustnešiem. Cukurs palika greznības prece, un pat pie karaliskā galda to pasniedza tikai īpašos gadījumos.